Oši (Fraxinus) — olīvu dzimtas (Oleaceae) ģints. Latvijā savvaļā aug tikai parastais osis (F.excelsior). Tas ir vasarzaļš 1. lieluma koks ar spēcīgu sakņu sistēmu, taisnu, slaidu stumbru un pelēku vai brūnganu mizu. Vainags olveidīgs, rupji zarots. Pumpuri pretēji, melni. Lapas nepārī plūksnaini saliktas no 7-11 lapiņām. Lapiņas eliptiski lancetiskas, nosmailinātas, ar nevienmērīgi zobainu malu. Ziedi sīki, viendzimuma vai divdzimumu, zaļgani līdz tumšvioleti, sakopoti skarās uz iepriekšējā gada dzinumiem. Zied pirms lapu plaukšanas (IV—V). Apputeksnē vējš. Auglis – vienspārnulis, ienākas X.

Latvijā parastais osis sasniedz 40 m augst. un >5 m apkārtmēru (dižākie oši Latvijā ir Zīlēnu osis Jelgavas raj. un Vīcežu osis Talsu raj.). Tā audzes aizņem 1,0% Latvijas mežu kopplatības. Ātraudzīgs un gaismasprasīgs koks, tomēr līdz ~20 g. vecumam labi pacieš apēnojumu. Bargā ziemā apsalst, cieš no vēlīnām pavasara salnām un meža dzīvn. (aļņiem, stirnām). Vairojas ar sēklām un celmu atvasēm.

Parasto osi audzē arī kā dekoratīvu koku apstādījumos, alejās. Pavasarī sēj stratificētas sēklas 3-4 cm dziļumā platā vadziņā (līdz 10 g/m). Dīgsti parādās nevienmērīgi 30-40 dienu laikā, tādēļ sējeņu garums jau 1. gadā ir stipri atšķirīgs (4-15 cm). Ja pavasarī sēj nestratificētas sēklas, tās masveidā sāk dīgt tikai nākamā gada pavasarī. Augsnes iepriekšēja sagatavošana nepieciešama tikai tādās vietās, kur ilgi saglabājas lieks mitrums. Tā kā parastais osis plaukst vēlu, to mēdz stādīt pavasarī. Stādi, tāpat kā sējeņi, jāsargā no salnām. Kult. kopšanas laikā jānodrošina arī kociņu sānapēnojums un aizsardzība pret meža dzīvniekiem. Ja nepieciešams, jāuzsāk atzarošana. Lauks. zemju apmežošanai parastais osis ir maz piemērots.

© Meža enciklopēdija